Jaunā simtgade – laiks domāt zaļi

Latvijas valsts simtgade sakrīt ar laiku, kad pasaules lielvalstu līderi un zinātnieki ceļ trauksmi par neatgriezeniskām vides un klimata izmaiņām. Latvija vides jautājumus ilgstoši ir uzlūkojusi ar atpakaļejošu datumu – vēl pirms 20 gadiem ekoloģiskas katastrofas draudus neviens neuztvēra nopietni, bet šodien mēs tveramies pie 10 gadus veciem risinājumiem.

Taču mūsu valsts simtgade ir izcili piemērots brīdis, lai pārkāptu slieksnim un radītu jaunu filozofiju, kurā būtu integrētas mūsu saknes, šībrīža situācija ar skaidru skatu uz realitāti un nākotnes vīzija, kā rītdien dzīvot labāk. Un tas jādara visām nozarēm kopā – kultūrai, izglītībai, videi, medicīnai, ekonomikai, lai atspertos no šajā simtgadē paveiktā un radītu jaunu platformu jaunām paaudzēm.

Valsts simtgades ietvaros esam skaitījuši dižkokus un citas Latvijas dabas vērtības. Tas ir pareizi, vispirms jāapzina, kas mums vēl atlicis, un tad jādomā, kā to saglabāt. Taču esošie dižkoki savu mūžu ir nodzīvojuši, un jau drīz par tiem runāsim pagātnes formā. Patiesībā mēs daudzās jomās esam dzīvojuši uz senču sastrādātajiem procentiem, un nu par to piespraužam sev ordeni. Kultūras jomā šādu ordeni patiešām varam atļauties – tur paveiktas lieliskas lietas. Taču ir pienācis laiks sagādāt simtgadei pievienoto vērtību arī vides jautājumos.

Jaunus dižkokus jau esam iestādījuši, tie izaugs pēc daudziem gadu desmitiem. Tāpat ar visu citu – lai varētu cerēt uz ilgtspēju, mums ir jābūt vīzijai, ko darīsim pēc 10, 50 un 100 gadiem. Valsts simtgade radījusi pacēlumu kultūrā, starptautiskajās attiecībās un ekonomikā, tagad jārada jauna atspēriena platforma arī vides jautājumos.

Zinātnieki ceļ trauksmi – no viena kvadrātmetra okeāna virsmas varētu izsmelt ap 300 plastmasas vienību, bet apmēram 65 gados pasaulē saražoti 8,3 miljardi tonnu plastmasas. Plastmasas sīkvielas ir visur – uz zemes, ūdenī, gaisā, pārtikas produktos, pat mūsu asinsritē. Dzīvās radības izmirst jau tagad, zeme sasilst, jo plastmasa atšķirībā no smiltīm to sakarsē, kas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk zeme varētu aizdegties, bet mūsu priekšstats par to, ka plastmasa sašķeļas un degradējas, ir aplams. Mēs dzīvojam uz plastmasas planētas.

Tāpēc šobrīd kā nekad agrāk ir aktualizējies jautājums, kur un ko mēs ieguldām. Pašsaprotami tai vajadzētu būt izglītībai un jauna veida domāšanai, kas jāieaudzina bērnos.

Šobrīd cilvēce ir iegājusi baiļu zonā. Bailes no rītdienas un parītdienas rada alkatību – cilvēki uzkrāj, bezjēdzīgi tērē, jo baidās, ka nepietiks pašam, bērniem, mazbērniem. Un šīs bailes ir pamatotas, jo cilvēku skaits pieaug, konkurence palielinās. Mēs spriežam par to, ka vajag rūpniecību, ražošanu, vajag kurināt ekonomiku – jā, mums to vajag, bet jautājums, ar kādām metodēm. Mūsu problēma ir tā, ka mēs meklējam problēmu cēloņus desmit gadus senā pagātnē, kamēr mums vajadzētu skatīties desmit gadus uz priekšu nākotnē. Mēs runājam par depozītsistēmu tā vietā, lai ieguldītu zinātnē, kas spētu plastmasas vietā radīt citu videi draudzīgu produktu. Un šeit es redzu milzīgu ieguldījumu, kuru var sniegt kultūra. Ja tā apvienotos ar izglītību, medicīnu, vidi, psiholoģiju, ētiku, visām šīm garīgajām kategorijām, varētu veidoties jauna domāšana, kas cilvēkiem pēc 100 gadiem ļautu dzīvot citādi.

Mēdz teikt ka cilvēks ir radības kronis, bet tas ir absurds – mēs pat dzeramo ūdeni nespējam uzražot, jo, savienojot ūdeņradi un skābekli, mums sanāk vienīgi sprādziens. Mums vairs nav jāmācās par dabu, mums ir jāmācās no dabas, kuras sastāvdaļa mēs esam. Diemžēl šī filozofija nav radusi enkura vietu, un bez kultūras tas arī nebūs iespējams. Augstskolu izglītība joprojām balstās padomju laika programmās, kurās gan ir integrēti jauni paņēmieni, bet bāze palikusi tā pati – cilvēks ir visvarens, un dabas resursi – neizsmeļami. Šeit lieku milzu cerības uz iniciatīvu “Latvijas skolas soma”, kas varētu iekustināt jaunu priekšstatu veidošanos jaunākās paaudzes apziņā. Mans bērns mācās 1. klasē, un ētikas stundu mācību viela balstās uz seno domātāju atziņām. Pirms daudziem gadsimtiem vides problēmas neeksistēja, tolaik bija daudz jautājumu par reliģiju, taču nebija plastmasas. Pasaules līderi jau tagad atzīst – mēs esam zaudējuši šo spēli, planēta ripo pretī iznīcībai, un vienīgais, ko vēl varam darīt – bēdīgo procesu palēnināt.

Iespējams, tieši tādā mazā valstī kā Latvija ir vieglāk radīt jaunu izpratni par ekonomiku, kuru pasaule desmitiem gadu ir būvējusi nepareizi, ražojot un metot ārā, radot īstermiņa produktus un neveidojot ilgtspēju. Varbūt tieši mūsu salīdzinoši lielajai tuvībai ar dabu, kas ļauj vēl šodien pļavās redzēt stārķus, kuri daudzviet Eiropā kļuvuši vien par zoodārzu iemītniekiem, vēl ir pa spēkam iedzīvināt jaunu filozofiju, lai ieviestu pilotprojektus skolās un slimnīcās, piesaistītu starptautisku finansējumu un sniegtu ilgtermiņa ieguldījumu visas cilvēces nākotnē.

Nekas vēl nav nokavēts, jo Latvijas valsts simtgade nebeidzas ar 18. novembri. Jā, tas ir ārkārtīgi nozīmīgs datums – mēs sakām paldies tiem, kas radīja, uzcēla un uzturēja šo valsti, bet tam ir jābūt arī pirmajam pakāpienam ceļā uz nākamo pakāpienu.

Šim datumam jābūt atspēriena punktam, kas ļautu radīt jaunu filzofiju, jaunu ētiku un jauni izpratni par to, kur šobrīd nonācis cilvēks un kurp ved mūsu ceļš. Šobrīd, kad Latvijas cilvēki ne tikai pārvērtē līdz šim paveikto, bet arī daudz vairāk domā par nākotni, kad simtgades programma iekustina tik daudzus vērtīgus un sabiedrībai vajadzīgus procesus, ir īstais brīdis pavērst šo inerci arī vides jautājumu virzienā. Es ierosinātu jau šodien radīt biroju LV200, piesaistot drosmīgus, redzīgus cilvēkus ar netradicionālu domāšanu un atvērtu skatu, iesaistot mūsu rakstniekus un režisorus un visiem kopā veidojot jaunu domāšanu jaunajai simtgadei.

Vita Jaunzeme
Projekta PĒDAS prezidente, “Lielās talkas” vadītāja